Kas Tu esi?
Mani sauc Kristīne un es esmu “Juventus” otrais alts ar četru gadu stāžu, no kuriem otro gadu esmu arī kora prezidente. Ārpus kora strādāju par vecāko darba aizsardzības speciālisti vienā no lielākajām klīniskās universitātes slimnīcām Latvijā, kur mana prioritāte ir rūpēties par ārstniecības personāla drošību un veselību darbā.

Īsi ieskicē, kāda bija Tava ikdiena pirms pandēmijas?
Kurš vairs to atceras! Laikam vislabākais raksturojums ikdienai pirms pandēmijas ir - agri cēlos, vēlu gāju gulēt. Darba dienās biju skrējienā starp darba un kora lietām. Brīvdienas plānotājā bija aizplānotas nedēļām, reizēm pat mēnešiem uz priekšu, kas mijās gan ar pasākumiem, pasēdēšanām vai izbraucieniem kopā ar draugiem, kori vai ģimeni, vai ar kora prezidenta darbu darīšanu, ko nebiju paguvusi izdarīt darba dienu vakaros. Kopumā mēnesī varbūt divas dienas bija tādas, kad varēju gulēt ar kājām pret sauli un neko nedarīt.

Kas šobrīd ir mainījies?
Manas darba dienas ir krietni saspringtākas un izaicinošākas nekā tās bija iepriekš. Kolēģus nu vairs atpazīstu pēc acīm vai balss toņa, jo lielākā darba dienas daļa tiek pavadīta ar respiratoriem. Reizēm smejamies, ka pēc sejām cits citu pēc pandēmijas neatpazīsim.
Tā kā valstī pašu drošības labad nedrīkst tikties, un daudz kas ir aizvērts, es pēc iespējas vairāk palieku mājās, draugus satieku Zoomā, uz pārtikas veikalu braucu vienu reizi nedēļā un, naudu, kuru it kā varētu ieekonomēt no sēdēšanas mājās, tērēju internetveikalos. Noteikti varu teikt, ka man ir palaimējies ar to, ka dzīvoju kopā ar savu labāko draudzeni, tāpēc par vientulību vai garlaicību nevaru sūdzēties.

Kas Tev šajā laikā visvairāk pietrūkst?
Man visvairāk pietrūkst klātienes visās tās iespējamajās izpausmēs.

Viena pozitīva lieta, ko tomēr saskati šajā laikā?
Pandēmijas laiks ar visu ārkārtējo situāciju un ierobežojumiem lielai daļai ir beidzot licis noraut stopkrānu, ieelpot un patiesi novērtēt mazos dzīves sīkumus, kurus iepriekš uzskatījām par pašsaprotamiem. Domāju, ka no pandēmijas iznāksim empātiskāki un kā labākās sevis versijas. 

Kuru vietu mājās esi pataisījusi par savu darba ofisu?
Pāris dienas nedēļā, kad varu strādāt attālināti no mājām, mans darba ofiss ir vai nu pufā pie radiatora vai guļamistabā pie rakstāmgalda.

Kā sevi izklaidē kora mēģinājuma vakaros, kad nenotiek mēģinājumi?
Nesteidzīgi gatavoju vakariņas un skatos pēc iespējas vairāk sērijas savai jaunajai atkarībai – seriālam “Grejas anatomija”.

Kas būs pirmais teikums, ko stāstīsi saviem mazbērniem, kad viņi Tev taujās par šo laiku?
Esmu vilkusi mediķu kosmonautu tērpu un bijusi aiz slūžām, kur ārstējas Covid-19 pozitīvie pacienti.

Kas būs pirmais, ko darīsi, kad atgriezīsimies ierastajā ikdienā?
Došos uz pasēdēšanu vai branču kādā terasē ar draugiem, kurus satiekot cieši un ilgi mīļošu, un visā tikšanās laikā neieturēšu nekādas distances!

Tavas mīļākās pastaigu vietas pandēmijas laikā?
Pandēmija vai ne-pandēmija, manas mīļākās pastaigu vietas ir un paliks tur, kur ir jūra. Lai uz kuru pusi dotos, jebkurā gadalaikā vai laikapstākļos, nekad nevarēs nošaut greizi. Un ja reiz Latvijai šis skaistums ir, tad tas ir jābauda gan priekos, gan bēdās, gan vasaras svelmē, gan ziemas saltumā.

Pirktākais produkts?
Siers visos tā iespējamajos paveidos.

Tava mīļākā izklaide pandēmijas laikā?
Ģenerēt un īstenot idejas, kā sevi izklaidēt aukstajos ziemas vakaros.

Viena lieta, ko Tu ieteiktu citiem, lai atvieglotu šo laiku?
Labākais, kur “pazust” pandēmijas laikā, ir seriāls “Grejas anatomija”, it īpaši tāpēc, ka tās padsmit sezonas pietiks līdz pandēmijas beigām (es vismaz ļoti ceru, ka tā būs!).
Bet ja gribas kārtīgi izstaigāties, kad paliks nedaudz siltāks aiz loga, iesaku doties uz Dunikas purva laipu. Nenožēlosi ne mirkli!