Kas Tu esi?
Mans vārds ir Inga. Esmu radošs, reizē gana sazemēts cilvēks, kurš gribētu strādāt darbu, kas saistīts ar dzīvnieku labdarību, taču, ņemot vērā dažādus apstākļus, pagaidām esmu viens no e-komercijas pakalpojumu, projektu un klientu kūrētājiem, manuprāt, mūžīgā uzņēmumā Latvijas Pasts. Mani korabiedri mani sauc par dejotāju, kas dzied, savukārt dejubiedri – par koristi, kas dejo, taču es sevi nemīlu likt nekādās kategorijās, un šajā gadījumā tās abas ir manas lielās “loves” (lasīt latviski). Tāpat mana vājība ir dzīvnieki, no kuriem mīļākais, protams, ir mans suncis Riko, kas nosaukts par godu kora dziesmai, ar kuru tika “paņemts” mans pirmais Grand Prix Juventus sastāvā.

Īsi ieskicē, kāda bija Tava ikdiena pirms pandēmijas?
Manu ikdienu pirms pandēmijas varētu nosauktu par skrējienu vāveres ritenī – apkārtējie lielākoties nespēja saprast, kā es tik daudzas aktivitātes spēju iespiest 24 stundās dienā. Darbs, koris vismaz 2 x nedēļā, dažādas Kubas un ne tikai dejas vismaz 4 x nedēļā, draugi, ballītes, šovgrupu treniņi, kad tādi vēl bija (un, ja bija, tad arī varēja izvērsties ap 3 x nedēļā), kursi, mājasdarbi, lauki, kādreiz vēl klāt joga, ūdens aerobika, trenažieru zāle, kaut kur pa vidu jāiespiež paēšana un 5 stundas miega labākajā gadījumā. 

Kas šobrīd ir mainījies?
Šobrīd iepriekšējais skrējiens ir konkrēti apturēts, pirmajā pandēmijas vilnī es iegrimu darbā līdz padsmit stundām dienā – ņemot vērā nozari, kurā strādāju, nebija arī citu variantu (šķiet, ka šobrīd internetā iepērkas 99% cilvēku), taču tas noteikti nebija veselīgi. Apskaudu tos, kas varēja sportot, būt dabā, veikt vērtību pārvērtēšanu utt. Kad tas ieilga, sapratu, ka nav tādu tikai pozitīvu vai tikai negatīvu iznākumu nevienam – ja ir pārslodze, nav ok, ja nav darba un nav iespēju to arī atrast – arī nav gluži labākais variants…
Nu jau ir izstrādājies tāds kā sava veida jauns ritms – darbs lielākoties no mājām, taču cenšos reizi, divas nedēļā būt arī ofisā. Tagad tieši tas ir pārvērties par “vides maiņu”, kas dod papildu motivāciju. Līdz tam bija pilnīgi otrādi – novērtēju regulārus komandējumus un pa retai reizei darbu no mājām, kad jāraksta “garie gabali” un atskaites. Un mana ārpusdarba ikdiena pēc gada jau ir paspējusi aizpildīties ar citādām aktivitātēm vai iepriekšējo modifikācijām – daudz staigāju (gan ikdienas pastaigas “pa rajonu” ar Riko, gan cenšos nedēļas nogalēs aizdoties uz kādu dabas taku vai iziet Rīgā nezināmu maršrutu), daudz meditēju, mācos, vairāk lasu, vairāk satieku vecākus, ir kvalitatīvas draugu tikšanās “online” , vairāk taisu ēst un eksperimentēju, beidzot taisu šo to arī no saldā gala, arī dejoju, jo šobrīd ir tik lieliska iespēja mācīties tiešsaistē no ārvalstu pasniedzējiem.

Kā Tev šajā laikā visvairāk pietrūkst?
Visvairāk pietrūkst socializēšanās. Es zināju, ka esmu sabiedriska būtne, bet ka tik ļoti… To sapratu jau pirmajā pandēmijas vilnī. Šobrīd nākusi klāt vēl sajūta, ka pietrūkst pieskārienu – dejošanā šī bija tik pierasta lieta, ka tagad šķiet, ka iziesim “brīvībā” vai nu pilnīgi atrofējuši šo maņu un spēju pieskarties, vai arī tieši otrādi – būsim kļuvuši kā dienvidnieki, kas nespēj paiet viens otram garām neapķeroties.
Pietrūkst klātienes tikšanos ar draugiem un garu sarunu pie vīna. Pietrūkst iknedēļas deju ballīšu un kora lietu – mēģinājumu, tās sajūtas, ka tu kaut kam gatavojies un “tur kaut kas briest”… Pietrūkst ceļojumu – esmu pieķērusi sevi pie domas, ka ilgojos pat pēc lidmašīnu izplūdes gāzes smakas un rindām drošības kontrolē. Pietrūkst restorānu apmeklējumu, kad var pagaršot to, ko mājās nav iespējams uztaisīt.

Viena pozitīva lieta, ko tomēr saskati šajā laikā?
Patiesībā es saskatu diezgan daudz pozitīvu lietu. Viena no tām – no manas personiskās zonas ir izsijājušies cilvēki, ko uzskatīju par draugiem, bet kas patiesībā bija tikai paziņas, tā teikt, šie “plauktiņi” ir sakārtoti, un man ir skaidrība, ar ko varu rēķināties. Arī tas skrējiens – visur būt, visu paspēt, bet tajā visā pazaudēt sevi –, bija lieks, un es ļoti ceru, ka pie tā neatgriezīšos. Kopumā uzskatu, ka šis ir laiks un varbūt pat iespēja katram cilvēkam izvērtēt sevi, savu dzīvi, ieradumus, uzskatus, cilvēkus un vidi sev apkārt, tāpēc ceru, ka no šī visa mēs “iziesim ārā” daudz labāki, vērtīgāki un ar lielāku pievienoto vērtību gan sev, gan apkārtējiem, arī videi un galu galā zemeslodei.
Arī tas, ka cenšos aiziet gulēt “šodienā”, ir viena pozitīva lieta, kas noteikti nāk par labu gan manam izskatam, gan veselībai. Dažreiz arī sanāk. 🙂

Kuru vietu mājās esi pataisījusi par savu darba ofisu?
Īsti lielas izvēles nebija, līdz ar to mans ofiss ir pusdienu galds starp virtuves un viesistabas zonu, kas dažreiz tomēr tiek arī atbrīvots, ja gribas pasēdēt pie galda tā “pa skaisto”. Sēžu pie loga un, atpūtinot acis, varu vērot, kā pretī ceļ māju. Pirms tam gan man skats patika labāk – ķirbju lauki, koki, smilšu vērpetes no lauka pavasarī…

Kā sevi izklaidē kora mēģinājuma vakaros, kad nenotiek mēģinājumi?
Tieši pirmdienās man sanāk dažādi kursi vai nu jau arī solfedžo, ko noorganizējusi kora vadība, – tā ir gan vērtīga informācija, gan arī tik trūkstošā saikne ar “savējiem”. Ceturtdienās viena no manām deju pasniedzējām noorganizējusi lēdiju nodarbību, līdz ar to arī te man sanāk tāds online pasākums tikai dāmām – endorfīni tiek uzņemti gana daudz, un labi, ka tā.

Kas būs pirmais teikums, ko stāstīsi saviem mazbērniem, kad viņi Tev taujās par šo laiku?
Pirmais teikums visdrīzāk būs: “Nu…. tas bija tāds ļoti interesants laiks, par kuru sākumā šķita, ka tā notiek tikai filmās…”

Kā iztēlojies pirmo mēģinājumu pēc pandēmijas?
Skaņas ziņā varētu būt līdzīgi kā pēc vasaras pauzes, kad skaņa ir, bet šķiet, ka baterija nosēdusies. Cilvēciskajā ziņā – ja vēl joprojām eksistēs 2 m attāluma ierobežojums, tad mums būtu jānāk sumo kostīmos, jo es tiešām nespēju iedomāties, kā to varēs nokontrolēt…

Kas būs pirmais, ko darīsi, kad atgriezīsimies ierastajā ikdienā?
Ceļojuma plāns ar labākajiem vietējās virtuves restorāniem.

Tavas mīļākās pastaigu vietas pandēmijas laikā?
Atkarīgs no sezonas, taču dodu priekšroku vietām, kur ir mežs un purvāji.

Pirktākais produkts?
Dārzeņi, augļi, vīns – tas nav mainījies.

Tava mīļākā izklaide pandēmijas laikā?
Pastaiga, filma, grāmata, sazvans ar kādu draudziņu vai draugu bariņu.

Viena lieta, ko vari ieteikt cilvēkam, lai atvieglotu šo laiku?
Ja ēdiens ir dzīves bauda kā man, tad atrast laiku eksperimentēt ar tagad tik daudz pieejamām garšīgām un veselīgām recepšu vietnēm, piemēram, @insta: #edamskaisti, #sirdsvirtuve, #paulafreimane. Ja patīk mācīties un iegūt jaunu info: Venta Sīļa lekcijas @LUOpenMinded.