16/02/2021 - No Comments!

#KLUSUMSPIRMS – Sabīne Zirdziņa, 1. alts

 

Kas Tu esi?
Visā visumā es esmu Sabīne un lielākā ikdienas daļa paiet, strādājot IT uzņēmumā. Nē, es neesmu datorspeciālists, bet gan kaut kas nedaudz vienkāršāks, bet ne mazāk svarīgs – mārketinga un pārdošanas cilvēks. Kas nozīmē, ka mana ikdiena paiet radošos domu lidojumos un pētījumos, ar ko, gribētos piebilst, viss neaprobežojas. Bet vispār esmu arī kora Juventus alts un biedrzinis jeb personāla pārzinis, kas nozīmē, ka es zinu visu ko par un ap maniem mīļajiem kora biedriem. Es esmu vēl viss kaut kas, bet es domāju, ka šobrīd pietiks ar šo informāciju. 

Īsi ieskicē, kāda bija Tava ikdiena pirms pandēmijas?
Tagad grūti iedomāties, ka kādreiz bija citādi. Normālā darba dienā es agri celtos, brauktu uz darbu, pēc tam skrietu uz kori, pēc tam uz vēl vienu darbu un tad uz mājām pārlaist nakti un tā uz riņķi. Dažos darba dienu vakaros vēl censtos pieķert kādus koncertus, pasēdēšanas, kino, teātri, erudīcijas spēles un tā tālāk, un tā joprojām. Un brīvdienas reizēm bija aizplānotas mēnešiem uz priekšu ar kora pasākumiem, koncertiem (ja ne pašu dziedātiem, tad apmeklētiem), dzimšanas dienu un citu svētku pasākumiem, braucieniem un tamlīdzīgi. Īsāk sakot, dienas paskrēja nemanot un ar 24 stundām dienā bija stipri par maz. 

Kas šobrīd ir mainījies?
Viss ir mainījies. Es neteiktu, ka tas ir slikti. Es tagad dzīvoju mierīgu dzīvi ar darbu no mājām un brīvdienu izbraucieniem dabā. Es neteiktu, ka man būtu mazāk darba, tieši pretēji, bet es vienkārši lietas uztveru daudz vieglāk un mierīgāk. Savas mājas es tagad izbaudu kā vēl nekad. Reizēm pat par daudz jau. Bet es nepavisam neteiktu, ka mierīga dzīve ir garlaicīga un vienmuļa. Ir vienkārši jāmācās sevi izklaidēt. Ja aptrūkstas idejas, tad var sazināties ar mani vai manu mājsaimniecības biedreni Kristīni – mēs pastāstīsim, kā var labi pavadīt laiku četrās sienās.

Kas Tev šajā laikā visvairāk pietrūkst?
Es esmu ļoti sabiedriska būtne, un man patīk būt jezgas un kustības centrā. Ikdienas kontaktu skaits pirms pandēmijas bija liels. Tas saistīts gan ar manu nodarbošanos, gan arī vienkārši ar manu būtību. Es uzlādējos no jezgas. Tagad tā mani nogurdina. Bet tas nekas – es ticu, ka mēs visi no pandēmijas iznāksim citādāki un tā tam vienkārši bija jānotiek. 

Viena pozitīva lieta, ko tomēr saskati šajā laikā?
Pozitīva lieta ir tā, ka es esmu iemācījusies baudīt dzīvi citādi – mierīgi un nesteidzīgi, jo šobrīd vairs nav ko nokavēt. Tas mieriņš bija vajadzīgs manā skrejošajā ikdienā. Es tagad varu dienvidnieciskā mierā no rīta baudīt brokastis un ar vienas pogas klikšķi jau būt darbā un mesties iekšā jaunos izaicinājumos.

Kuru vietu mājās esi pataisījusi par savu darba ofisu?
Nu tur ir maģiskais četrstūris – gulta, darbagalds, pufs pie radiatora un dīvāns. Un tā es rotēju 9 stundas dienā.

Kā sevi izklaidē kora mēģinājuma vakaros, kad nenotiek mēģinājumi?
Pa lielam mūsmājās darba dienu vakari ir brīva vieta interpretācijai, jo viss atkarīgs no garastāvokļa un aizvadītās darba dienas. Man ir paveicies, ka es dalu mājsaimniecību ar sev ļoti tuvu un mīļu cilvēku, ar kuru mums sakrīt gaumes un vēlmes. Mēs mēdzam darba dienu vakaros ieritināties pie televizora un skatīties “Grejas anatomiju” vai arī gatavot pavārmākslas šedevrus. Aaaa un ceturtdienas ir veikala dienas, kad dodamies iepirkt pārtiku un visu pārējo nedēļai. 

Kas būs pirmais teikums, ko stāstīsi saviem mazbērniem, kad viņi Tev taujās par šo laiku?
Bet te es gribētu citēt Artūra Skuteļa teikto vienā koncertā “денег нет но как-то живём” (naudas nav, bet kaut kā jau dzīvojam) un pandēmijas laikam to attiecīgi pielāgot – “viegli nebija, bet kaut kā jau dzīvojām!”

Kā iztēlojies pirmo mēģinājumu pēc pandēmijas?
Prieka saucieni, ilgas apskaušanās un slapjas jo slapjas bučas uz visiem vaigiem. Sirds noteikti trīsēs satraukumā un priekā gan par iespēju satikt kora biedrus, gan arī vienkārši visiem kopā padziedāt no sirds.

Kas būs pirmais, ko darīsi, kad atgriezīsimies ierastajā ikdienā?
Aizbraukšu pie vecvecākiem un viņus stipri jo stipri samīļošu un sabučošu. Pēc tam uz kādas terasītes iedzeršu ko atspirdzinoši reibinošu ar saviem mīļākajiem draugiem un neskriešu mājās plkst. 22 piektdienas vakarā. Un beigu beigās ieiešu veikalā bez groziņa un piekraušu pilnas rokas ar visu ko manās labākajās veikala apmeklējumu tradīcijās. Ā, un nopirkšu biļetes uz vismaz vienu koncertu, teātra izrādi un filmu kinoteātrī.

Tavas mīļākās pastaigu vietas pandēmijas laikā?
Pastaigas ir kļuvušas par sava veida pandēmijas laika lielu sastāvdaļu. Kad es iestrēgstu pie kādas kampaņas vai idejas, es eju staigāties. Tā kā es strādāju no mājām, tad ikdienā es pastaigājos pa savu rajonu – Pārdaugavu. Te patiesībā ir daudz ko redzēt un kur staigāt. Protams, ja ir vairāk laika (brīvdienās), tad ir tik forši izrauties pie dabas ar tēju, maizītēm un sarunām par visu un neko. Man ir divas mīļākās pastaigu vietas – jūra un mežs. “Pie jūras dzīve mana”, un tur neko neviens nekad nevarēs mainīt, plus šajā laikā tā ir lieliska vieta, jo ir lieli plašumi un ir iespējams distancēties. Mežs savukārt mani vienmēr ir vilinājis ar savu noslēpumainību un dažādību. Tur nekad nevar zināt, ko redzēsi, dzirdēsi, satiksi un kur beigu beigās iznāksi ārā no meža.
Ja kāds jums saka, ka nav ko šajā laikā darīt – sūtiet dabā! Tur ir ko darīt un redzēt, un piedzīvot.

Pirktākais produkts?
Tas laikam būs siers un vīns – ja mirt, tad mirt ar mūziku.

Tava mīļākā izklaide pandēmijas laikā?
Es domāju, ka liela daļa no mums nelepojas ar savām pandēmijas laika izklaidēm, jo tas ir kas tāds, kas normālā ikdienā noteikti netiktu darīts. Es, piemēram, esmu sākusi vērot savus kaimiņus un cilvēkus uz ielas. Jā, es esmu kļuvusi par to tanti, kura tagad zina, kurā dzīvoklī notiek remonts, cikos 2. stāva kaimiņiene iet gulēt, cik suņu ir pretējās mājas 3. stāva kaimiņam un ko vakariņās gatavo ģimene no blakus “podjezda”. Vēl man patīk arī domāt veidus, kā pārsteigt draugus dzimšanas dienās un citos svētkos, lai šo dienu viņiem padarītu īpašāku un nedaudz sirsnīgāku. Tie var būt gan montēti video, gan filmēti uzvedumi, gan apciemošana ar 2 m distanci ārā, gan arī vienkārši video sazvani. Man savā ziņā patīk, ka ierastais vairs nav iespējams, jo nākas kustināt savu radošo kaulu vēl vairāk. 

Viena lieta, ko vari ieteikt citiem, lai atvieglotu šo laiku?
Es varu ieteikt klausīties daudz mūzikas un tādu, ko ikdienā parasti neklausītos, piemēram, Eirovīzijas labākos hitus, jaunības dienu miksus vai arī vienkārši atklāt jaunus mūzikas horizontus. Un galvenais – dejot arī vienatnē tā, it kā nebūtu rītdienas.

Published by: sabine zirdzina in Juventus 100

Leave a Reply