03/09/2019 - No Comments!

JUVENTIŅU PORTRETI – Inga Raubena-Upmale, 1.alts

No kurienes Tu esi? Oriģināli esmu no laukiem. Lai arī dzimusi Jelgavā, pēc 3 mēnešu pilsētnieces statusa mani piespiedu kārtā atgrieza kolhozā, kurā dzīvoja mani vecāki (izrādījās, ka tā gada aizlieguma pārkāpšanu šķērsot (toreiz Stučkas, tad Aizkraukles) rajona robežas ragu vai nagu slimības dēļ, mamma panāca, paziņojot rajona robežas miličiem, ka gadījumā, ja viņu nelaidīs uz Jelgavu, miličiem nāksies pieņemt dzemdības…). Līdz 12 gadiem dzīvoju Sēlijā: kolhozā, pēc tam ciematā, tagad pagastā Valle, ko arī uzskatu par bērnības mājām, pēc tam atgriezos dzimšanas vietā Jelgavā, nu, un kopš augstskolas un arī pēc tam visi ceļi ved uz Rīgu…

Tavs vecums? 36.

Kurā balss grupā Tu dziedi? Vienmēr slavenie pirmie alti.

Kāda ir Tava nodarbošanās ikdienā? Ikdienā es dziedu korī “Juventus”, dejoju Kubas tautas dejas, bet nu jau arī citas latīņu dejas, un arī baletu. Lai nopelnītu naudu šīm savām kaislībām, strādāju Latvijas Pastā, esmu starptautisku projektu un pakalpojumu, kas saistās ar e-komercijas importu, eksportu un tranzītu, vadītāja. Pastā nokļuvu netīšām – bijusī kursabiedrene uzaicināja. Pa vidu pastam strādāju arī “Aldarī”, kur paveicās ar garšas un smaržas iemaņām – biju arī produkcijas testētāja. Vēlāk atgriezos pastā, kur vēl pagaidām arī esmu.

Kādi ir Tavi hobiji? Kā jau minēju, mani hobiji bez kora un dziedāšanas vēl ir dejas – Cuban salsa, Son Cubano (mana sirdsdeja), Cuban Rumba, Cuban Afro, Reggaeton, Kizomba, Bachata – daudz svešvārdu, es zinu… Šīs dejas sāku dejot pirms 9,5 gadiem, un tagad vairs nespēju savu dzīvi iedomāties bez tām, tāpat kā bez dziedāšanas. Sāku dejot netīšām – ar domu: ko es daru ziemas svētdienu vakaros? Taču neko saturīgu! Tātad jāiet beidzot dejot, par ko jau sen sapņoju. Nopirku kuponos kursus, un tā arī „iestrēgu“. Pirms gada sāku dejot baletu, kas man palīdz attīstīt dejas tehniku un ir perfekts ķermeņa lokanības, stiepšanās un izturības treniņš.
Vēl man ļoti patīk ceļot, lasīt, iet garās pastaigās dabā jebkurā gadalaikā un skatīties filmas oriģinālvalodās, īpaši angļu, krievu, vācu, spāņu, franču un itāļu. Starp citu paradokss – mani mīļie koristi mani uzskata par dejotāju, kas dzied (lai arī dziedu visu dzīvi, bet dejoju tikai nepilnus 10 gadus), bet dejotāji – par koristi, kas dejo! Pati sevi cenšos nelikt kategorijās un kastītēs – es vienkārši daru to, uz ko velk mana sirds un kas piepilda manu dvēseli. Un vēl es nedaru lietas tikai tāpat – ja daru, tad līdz galam, ar mērķi un ar domu attīstīties.

Raksturo sevi 3 vārdos! Aizrautīga, emocionāla, perfekcioniste.

Kā aizsākās Tavs kora Juventus stāsts?  Iestājos LU, bija tik daudz pārmaiņu, jauni cilvēki, cita pilsēta, cita vide, cits ritms, bardaks galvā, neko nesapratu. Un kaut kad oktobrī tētis man pēkšņi saka: “Klausies, Tu neesi kaut ko aizmirsusi? Netaisies vairāk dziedāt korī? Viss – kora gaitas pabeigtas?” Atjēdzos – ārprāts, es taču palaidu garām visas iestāšanās, ko lai dara?! Gadu negribējās gaidīt. Tētis tajā laikā strādāja LU un piedāvāja parunāt ar Edīti (Simanoviču) par iespēju tikt uz noklausīšanos “Juventus”. Tētis principā izlēma manu likteni, jo kori izvēlējās viņš (“Ja jau Tu studē LU, tad kurš gan cits koris, ja ne “Juventus”?!”), noklausīšanos arī sarunāja viņš – jutos tā, it kā saņemtu savu pirmo personīgo blatu dzīvē.

Kā noritēja Tavs noklausīšanās pārbaudījums? Blats tomēr bija nosacīts, jo noklausīšanās bija nopietna – tika sarunāts laiks pirms kāda no mēģinājumiem, mani klausījās visa toreizējā mākslinieciskā vadība – Jēkabsons dziļdomīgi smaidīja, Fiskovičs pateica: “Nu, ir ok.” Savukārt Kļaviņš vingrināja un vingrināja, beigās pagriezās pret mani uz pajautāja: “Kurā balsī lai Tevi liek?” Apmulsu, bet sapratu, ka tas laikam tāpēc, ka diapazons ir ok. Paprasīja, kurā balsī esmu bijusi līdz šim. Pateicu, ka pamatā 2. soprāns, uz ko viņš atbildēja: “Labi, būsi pirmais alts!” Un tā es aizgāju pa taisno uz mēģinājumu, un kopš tā brīža nekur citur nekad nav bijis plāns iet.

Cik ilgi Tu dziedi “Juventus”? “Juventus” dziedu kopš 2001. gada beigām, tātad jau 18 gadus – vāks… Ir bijuši periodi, kad domāju – viss, pietiek, cik tad var?! Bet tad parasti notiek kaut kas tāds, kas liek palikt. Piemēram, pēc devītās vai desmitās sezonas biju izdomājusi – viss, uz nākamo sezonu vairs neiešu, darīšu kaut ko citu. Kādā no jūlija nedēļas nogalēm taisīju gludināšanas dienu (dievinu gludināt…), pa TV rādīja Dziesmu svētkus un man taaaaa saskrēja asaras par to, ka “Inga, tiešām Tu vairs nebūsi sastāvdaļa no šī?! Tiešām esi gatava vairāk nedziedāt un skatīties šādus ierakstus un domāt – es tur vairs nedziedāju?! Tiešām esi gatava atteikties no kora?!” Sapratu – nē, nebūs, vēl nespēju aiziet. Gribu būt tā visa sastāvdaļa!

Kāpēc tieši koris “Juventus”? Jo man neder “vienkārši padziedāt”. Man vajag latiņu, mērķus, ambīcijas, augšanas procesu… Un “Juventus” tas viss ir! Uz citiem koriem nekad nav vilcis, pat domas nav bijušas. Un es pat nemāku paskaidrot, kāpēc. Īpaši vēl ņemot vērā faktu, ka ļoti ilgi dzīvoju ilūzijā, ka tā, kā ir “Juventus”, ir visur, bet, parunājot ar daudziem juventiņiem, kas ir bijuši citos koros vai kam draugi ir citur, saprotu, ka tā nav. Tā ir īpaša aura, kaut kāds gars, ko es nemāku paskaidrot, jo tas īsti nav aptverams. Un paradoksālākais – man šķiet, ka ar paaudžu nomaiņu tas gars tikai paspilgtinās, jo kā kolektīvs mēs esam daudz atvērtāki pret jaunajiem, viens pret otru, kaut kā vairāk nesam to lepnumu par to, ka esam “Juventus”, kaut kā vairāk radām kopības sajūtu, īpaši pasākumos – gan publiskajos, gan privātajos un tradicionālajos. Neskatoties uz to, ka mani tuvākie “Juventus” iegūtie draugi jau sen vairs šeit nedzied, es vēl joprojām jūtos te labi un kā savējā. Mans suns pat korī ir “savējais”!

Spilgta atmiņa Tavā “Juventus” dzīvē? No tādiem stresainiem kurioziem man pirmais, kas nāk atmiņā no pirmā gada un vispār manas “Juventus” sākuma pieredzes, ir pirmais koncerts LU jubilejai par godu, kas notika, šķiet, tikai pāris nedēļas pēc manas uzņemšanas. Sākas koncerts, koris stāv uz podestiem savos brīnišķīgajos zeļonkas krāsas bezformas vilnas tērpos, es pirmajā rindā pašā centrā, un pēkšņi Kļaviņš korim klusi čukst: „LU himna!“ Man smadzenēs iedegās sarkanās gaismas – kāda vēl LU himna?!? LU ir himna??? Kāpēc to nevarēja pateikt pirms koncerta un vismaz iedot notis pašai iemācīties mājās?! Bet tolaik nebija pieņemts jauniņajiem mācīt „Juventus standartu“, kas jāzina visiem. To apguva „procesā“. Tad nu mans pirmais LU himnas variants bija „zai zai zai“ un “trīsdesmit deviņi, astoņdesmit četri” jau pirmajā mēnesī... Bet tieši tādā procesā – ar intensīvu klausīšanos un ātru pielāgošanos apstākļiem arī notika visu pamata tautasdziesmu, LU himnas, Gaudeamus, “Juventus” himnas, Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs” apguve... Un nekādas vainas – labs koncentrēšanās un apņēmības treniņš.

Ar ko jārēķinās, nākot dziedāt uz “Juventus”? Jā, esot “Juventus”, ir jārēķinās ar grafiku, ar prasībām, ar kvalitāti, ar papildu ieguldījumu, arī ar repertuāra gana lielo sarežģītību – nekā citādāka kā darba dzīvē, tikai par to nemaksā. Es to uzņemos brīvprātīgi, un Tu to uzņemies brīvprātīgi, taču – tas ir to vērts, jo izaugsme ir neapšaubāma. Un, ja Tev ir izaugsme, korim ir izaugsme. Un taču ir forši mācīties jaunas lietas, ir forši atklāt, ka Tu vari vairāk! Un ir forši to darīt kopā!

Kādu jauno juventiņu Tu vēlies redzēt kora rindās? Es vēlos redzēt cilvēku, kas ar mirdzošām acīm nāk uz mēģinājumu, nesamulst un sveicina visus biedrus, ne tikai tos, kas sēž kaut kur tuvumā, kas piedalās tradīcijās, kas grib iekļauties sastāvā un kas vienkārši bauda savu laiku dziedot, pilnveidojot sevi un līdz ar to arī kori.

Noklausīšanās notiks:
3. septembrī plkst. 18.00 - 21.00 LU Lielajā aulā;

4. septembrī plkst. 18.00 - 21.00 LU Mazajā aulā. 
Savu noklausīšanās laiku lūdzam iepriekš saskaņot ar kora administratori Kristīni Rubeni, zvanot 27819026 vai rakstot e-pastu.

Published by: Elza Medne in Uzņemšana

Leave a Reply