Kas Tu esi?
Es esmu vīrietis, kam drīz paliks 40 gadi, tētis saviem diviem bērniem, vīrs savai sievai, dēls, brālis, brālēns utt. Ja mēs runājam par darbu, esmu diriģents LU jauktajam korim Juventus jau 6 gadus, kā arī dziedātājs un viens no dirģentu komandas Valsts Akadēmiskajā korī „Latvija”.

Īsi ieskicē, kāda bija Tava ikdiena pirms pandēmijas?
Manā ikdienā vislielāko laiku no manas dzīves aizņēma darbs, abi kori. No rītiem tas bija Valsts koris, divreiz vai trīsreiz nedēļā vakaros tas bija koris „Juventus”. Klāt, protams, vēl nāca koncerti, koncertturnejas, komandējumi. Tā ka mans darbs nebija laika ziņā normēts – no pirmdienas līdz piektdienai no 9.00 līdz 17.00. Koncerti regulāri bija nedēļu nogalēs. Bija jāspēj “nomenedžēt” abu darbu laiki, kā arī jāspēj atrast laiks sev, ģimenei, bērniem. Īstenībā bija tāds kārtīgs, ātri iegriezies darbu un dzīves rats, kur viss bija jāpaspēj.

Kas šobrīd ir mainījies?
Man viss ir mainījies principā par 180 grādiem, jo Covid situācija un valstī noteiktie noteikumi neļauj satikties, mēģināt un koncertēt ar „Juventus”, kā arī Valsts kora darba temps ir stipri palēlinājies un apjoms samazinājies. Es vislielāko laiku pavadu mājās kopā ar savu ģimeni un katras dienas pastaigās.

Kas Tev šajā laikā visvairāk pietrūkst?
Pietrūkst daudz kā. Protams, ka ļoti pietrūkst mana mīļkora „Juventus”, pietrūkst satikt šos jauniešus, pietrūkst viņu degošās acis dziedot, viņu aizrautība, skaistās balsis un to saplūšana kopā, cenšoties atrast izslīpētu un izsmalcinātu kopskaņu. Visvairāk pietrūkst muzicēšanas, tā bija izveidojusies kā daļa no manas asinsrites, daļa no manas būtības. Agrāk dziedāšana korī šķita kā kaut kas pašsaprotams, šodien skaidrs, ka tā var arī nebūt. Ļoti cerams, ka vairs ne uz ilgu laiku.  Pietrūkst satikt cilvēkus, redzēt viņu sejas bez maskas, runāt, apskauties. Klātienes kā tādas. Ļoti pietrūkst ceļošanas, biju pieradis diezgan bieži būt Rīgas lidostā, iekāpt lidmašīnā un lidot, lai arī kur tas nebūtu.

Viena pozitīva lieta, ko tomēr saskati šajā laikā?
Es domāju, ka ir daudz pozitīvu lietu. Protams, visupirms tas ir laiks un iespēja būt ar manu ģimeni, ar maniem bērniem. Šajā laikā esmu, nebaidīšos to teikt, viņus iepzinis daudz vairāk, dziļāk, esmu par to neizsakāmi laimīgs! Caur šo un arī caur to, ka ir daudz brīva laika būt, domāt, esmu vairāk arī iepazinis sevi.

Kuru vietu mājās esi pataisījis par savu darba ofisu?
Laikā, kad vadu attālinātos kora mēģinājumus pie datora, mans improvizētais ofiss bija pie klavierēm.

Kā sevi izklaidē kora mēģinājuma vakaros, kad nenotiek mēģinājumi?
Esmu ar ģimeni, taisām vakariņas, liekam bērnus gulēt, lasām pasakas par Emīla nedarbiem vai Gulivera piedzīvojumiem liliputu zemē. Pēc tam kāds seriāls Netflix.

Kas būs pirmais teikums, ko stāstīsi saviem mazbērniem, kad viņi Tev taujās par šo laiku?
Divtūkstoš divesmito gadu sākumā Tava mamma varēja neiet uz skolu! ☺

Kā iztēlojies pirmo mēģinājumu pēc pandēmijas?
Visdrīzāk pēc pandēmijas mēģinājumi atsākies individuāli vai mazās grupās. Bet vairāk domāju par to, kāds varētu būt pirmais mēģinājums bez ierobežojumiem, kad varēsim viss koris būt kopā. Domāju, tas būs ļoti emocionāls vakars visiem. Satikties, būt kopā un DZIEDĀT!!

Kas būs pirmais, ko darīsi, kad atgriezīsimies ierastajā ikdienā?
Grūti teikt. Visdrīzāk, ka rezevēšu kādu aviobiļeti. 

Tavas mīļākās pastaigu vietas pandēmijas laikā?
Pastaigas, pastaigas!! Tās ir ieņēmušas būtisku vietu manā ikdienā. Tas ir svaigs gaiss, būšana tikai ar sevi. Man ir ļoti paveicies ar to, ka savulaik izvēlējāmies dzīvot Carnikavā. Te ir brīnišķīga apkārtne ar Piejūras dabas parku un jūru rokas stiepiena attālumā.

Pirktākais produkts?
Šokolādes Kāruma sieriņi meitai.

Tava mīļākā izklaide pandēmijas laikā?
Tās noteikti ir pastaigas! Šogad ziema ir bijusi izcili skaista un iedvesmojoša. Ar bērniem esam sākuši slidot, visi esam sajūsmā! Bet arī gaidu, kad nokusīs sniegs, kāpšu atpakaļ uz sava šosejas velo. Vēl šajā laikā esmu noskatījies tik daudz seriālu kā nekad iepriekš. Paldies, Netflix, ka tu esi! ☺

Viena lieta, ko vari ieteikt citiem, lai atvieglotu šo laiku?
Laikam nebūšu konkrēts, bet atļauj sev baudīt dzīvi, palutini sevi, mīli sevi un pievērsies tam, kas tevi padara laimīgu.

Kas Tu esi?
Visā visumā es esmu Sabīne un lielākā ikdienas daļa paiet, strādājot IT uzņēmumā. Nē, es neesmu datorspeciālists, bet gan kaut kas nedaudz vienkāršāks, bet ne mazāk svarīgs – mārketinga un pārdošanas cilvēks. Kas nozīmē, ka mana ikdiena paiet radošos domu lidojumos un pētījumos, ar ko, gribētos piebilst, viss neaprobežojas. Bet vispār esmu arī kora Juventus alts un biedrzinis jeb personāla pārzinis, kas nozīmē, ka es zinu visu ko par un ap maniem mīļajiem kora biedriem. Es esmu vēl viss kaut kas, bet es domāju, ka šobrīd pietiks ar šo informāciju. 

Īsi ieskicē, kāda bija Tava ikdiena pirms pandēmijas?
Tagad grūti iedomāties, ka kādreiz bija citādi. Normālā darba dienā es agri celtos, brauktu uz darbu, pēc tam skrietu uz kori, pēc tam uz vēl vienu darbu un tad uz mājām pārlaist nakti un tā uz riņķi. Dažos darba dienu vakaros vēl censtos pieķert kādus koncertus, pasēdēšanas, kino, teātri, erudīcijas spēles un tā tālāk, un tā joprojām. Un brīvdienas reizēm bija aizplānotas mēnešiem uz priekšu ar kora pasākumiem, koncertiem (ja ne pašu dziedātiem, tad apmeklētiem), dzimšanas dienu un citu svētku pasākumiem, braucieniem un tamlīdzīgi. Īsāk sakot, dienas paskrēja nemanot un ar 24 stundām dienā bija stipri par maz. 

Kas šobrīd ir mainījies?
Viss ir mainījies. Es neteiktu, ka tas ir slikti. Es tagad dzīvoju mierīgu dzīvi ar darbu no mājām un brīvdienu izbraucieniem dabā. Es neteiktu, ka man būtu mazāk darba, tieši pretēji, bet es vienkārši lietas uztveru daudz vieglāk un mierīgāk. Savas mājas es tagad izbaudu kā vēl nekad. Reizēm pat par daudz jau. Bet es nepavisam neteiktu, ka mierīga dzīve ir garlaicīga un vienmuļa. Ir vienkārši jāmācās sevi izklaidēt. Ja aptrūkstas idejas, tad var sazināties ar mani vai manu mājsaimniecības biedreni Kristīni – mēs pastāstīsim, kā var labi pavadīt laiku četrās sienās.

Kas Tev šajā laikā visvairāk pietrūkst?
Es esmu ļoti sabiedriska būtne, un man patīk būt jezgas un kustības centrā. Ikdienas kontaktu skaits pirms pandēmijas bija liels. Tas saistīts gan ar manu nodarbošanos, gan arī vienkārši ar manu būtību. Es uzlādējos no jezgas. Tagad tā mani nogurdina. Bet tas nekas – es ticu, ka mēs visi no pandēmijas iznāksim citādāki un tā tam vienkārši bija jānotiek. 

Viena pozitīva lieta, ko tomēr saskati šajā laikā?
Pozitīva lieta ir tā, ka es esmu iemācījusies baudīt dzīvi citādi – mierīgi un nesteidzīgi, jo šobrīd vairs nav ko nokavēt. Tas mieriņš bija vajadzīgs manā skrejošajā ikdienā. Es tagad varu dienvidnieciskā mierā no rīta baudīt brokastis un ar vienas pogas klikšķi jau būt darbā un mesties iekšā jaunos izaicinājumos.

Kuru vietu mājās esi pataisījusi par savu darba ofisu?
Nu tur ir maģiskais četrstūris – gulta, darbagalds, pufs pie radiatora un dīvāns. Un tā es rotēju 9 stundas dienā.

Kā sevi izklaidē kora mēģinājuma vakaros, kad nenotiek mēģinājumi?
Pa lielam mūsmājās darba dienu vakari ir brīva vieta interpretācijai, jo viss atkarīgs no garastāvokļa un aizvadītās darba dienas. Man ir paveicies, ka es dalu mājsaimniecību ar sev ļoti tuvu un mīļu cilvēku, ar kuru mums sakrīt gaumes un vēlmes. Mēs mēdzam darba dienu vakaros ieritināties pie televizora un skatīties “Grejas anatomiju” vai arī gatavot pavārmākslas šedevrus. Aaaa un ceturtdienas ir veikala dienas, kad dodamies iepirkt pārtiku un visu pārējo nedēļai. 

Kas būs pirmais teikums, ko stāstīsi saviem mazbērniem, kad viņi Tev taujās par šo laiku?
Bet te es gribētu citēt Artūra Skuteļa teikto vienā koncertā “денег нет но как-то живём” (naudas nav, bet kaut kā jau dzīvojam) un pandēmijas laikam to attiecīgi pielāgot – “viegli nebija, bet kaut kā jau dzīvojām!”

Kā iztēlojies pirmo mēģinājumu pēc pandēmijas?
Prieka saucieni, ilgas apskaušanās un slapjas jo slapjas bučas uz visiem vaigiem. Sirds noteikti trīsēs satraukumā un priekā gan par iespēju satikt kora biedrus, gan arī vienkārši visiem kopā padziedāt no sirds.

Kas būs pirmais, ko darīsi, kad atgriezīsimies ierastajā ikdienā?
Aizbraukšu pie vecvecākiem un viņus stipri jo stipri samīļošu un sabučošu. Pēc tam uz kādas terasītes iedzeršu ko atspirdzinoši reibinošu ar saviem mīļākajiem draugiem un neskriešu mājās plkst. 22 piektdienas vakarā. Un beigu beigās ieiešu veikalā bez groziņa un piekraušu pilnas rokas ar visu ko manās labākajās veikala apmeklējumu tradīcijās. Ā, un nopirkšu biļetes uz vismaz vienu koncertu, teātra izrādi un filmu kinoteātrī.

Tavas mīļākās pastaigu vietas pandēmijas laikā?
Pastaigas ir kļuvušas par sava veida pandēmijas laika lielu sastāvdaļu. Kad es iestrēgstu pie kādas kampaņas vai idejas, es eju staigāties. Tā kā es strādāju no mājām, tad ikdienā es pastaigājos pa savu rajonu – Pārdaugavu. Te patiesībā ir daudz ko redzēt un kur staigāt. Protams, ja ir vairāk laika (brīvdienās), tad ir tik forši izrauties pie dabas ar tēju, maizītēm un sarunām par visu un neko. Man ir divas mīļākās pastaigu vietas – jūra un mežs. “Pie jūras dzīve mana”, un tur neko neviens nekad nevarēs mainīt, plus šajā laikā tā ir lieliska vieta, jo ir lieli plašumi un ir iespējams distancēties. Mežs savukārt mani vienmēr ir vilinājis ar savu noslēpumainību un dažādību. Tur nekad nevar zināt, ko redzēsi, dzirdēsi, satiksi un kur beigu beigās iznāksi ārā no meža.
Ja kāds jums saka, ka nav ko šajā laikā darīt – sūtiet dabā! Tur ir ko darīt un redzēt, un piedzīvot.

Pirktākais produkts?
Tas laikam būs siers un vīns – ja mirt, tad mirt ar mūziku.

Tava mīļākā izklaide pandēmijas laikā?
Es domāju, ka liela daļa no mums nelepojas ar savām pandēmijas laika izklaidēm, jo tas ir kas tāds, kas normālā ikdienā noteikti netiktu darīts. Es, piemēram, esmu sākusi vērot savus kaimiņus un cilvēkus uz ielas. Jā, es esmu kļuvusi par to tanti, kura tagad zina, kurā dzīvoklī notiek remonts, cikos 2. stāva kaimiņiene iet gulēt, cik suņu ir pretējās mājas 3. stāva kaimiņam un ko vakariņās gatavo ģimene no blakus “podjezda”. Vēl man patīk arī domāt veidus, kā pārsteigt draugus dzimšanas dienās un citos svētkos, lai šo dienu viņiem padarītu īpašāku un nedaudz sirsnīgāku. Tie var būt gan montēti video, gan filmēti uzvedumi, gan apciemošana ar 2 m distanci ārā, gan arī vienkārši video sazvani. Man savā ziņā patīk, ka ierastais vairs nav iespējams, jo nākas kustināt savu radošo kaulu vēl vairāk. 

Viena lieta, ko vari ieteikt citiem, lai atvieglotu šo laiku?
Es varu ieteikt klausīties daudz mūzikas un tādu, ko ikdienā parasti neklausītos, piemēram, Eirovīzijas labākos hitus, jaunības dienu miksus vai arī vienkārši atklāt jaunus mūzikas horizontus. Un galvenais – dejot arī vienatnē tā, it kā nebūtu rītdienas.

Kas Tu esi?
Mani sauc Elza, taču korī starp vēl divām Elzām mani vislabāk atpazīst kā Elziņu. Ikdienā strādāju ar kultūras projektiem, kā arī publicitāti izdevniecībā un mākslas telpā. Paralēli šajā semestrī esmu finiša taisnē studijām Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā. 

Īsi ieskicē, kāda bija Tava ikdiena pirms pandēmijas?
Pirms pandēmijas sākuma vairākas dienas nedēļā pavadīju lekcijās skolā, darbā priecājos nevis par tukšu telpu, bet apmeklētājiem, kas atnākuši baudīt mākslu, kā arī vismaz divas reizes nedēļā devos uz “Juventus” mēģinājumiem. Arī nedēļas nogales bija saplānotas ar koncertiem, izbraucieniem vai saviesīgiem vakariem ar draugiem vai ģimeni. Tagad šī kādreiz tik ierastā rutīna izklausās visai neticami!

Kas šobrīd ir mainījies?
Vislielākās pārmaiņas noteikti ir skārušas manu studiju pieredzi – trīs no četriem mācību semestriem maģistrantūrā būs pavadīti attālināti, apmeklējot lekcijas un prezentējot darbus Zoomā. Arī darbā līdz ar ierobežojumiem kultūras pasākumu rīkošanā jau ilgstoši viss notiek attālinātā režīmā, tāpēc lielāko daļu laika pavadu mājās. Ar nelieliem izņēmumiem man kā kārtīgām introvertajam latvietim tas tīri labi patīk!

Kas Tev šajā laikā visvairāk pietrūkst?
Ļoti vēlos samīļot ģimeni un draugus, un ilgojos dzirdēt koncertus dzīvajā, tomēr šobrīd vislielākās galvassāpes sagādā maģistra darba rakstīšana mājas apstākļos. Izrādās, ka stundām vērot kaķi vai izrevidēt skapi bieži vien ir daudz interesantāk nekā uzrakstīt pāris rindkopas. Ilgojos pēc laikiem, kad jebkurā brīdī bija iespēja paņemt datoru un aizdoties uz bibliotēkas lasītavu.

Viena pozitīva lieta, ko tomēr saskati šajā laikā?
Šis laiks mums ir dāvājis iespēju apstāties, pabūt ar savām domām, būt ilgstoši mājās ar saviem mīļajiem, pievērsties lietām, kurām ikdienā nav pieticis laika, un beidzot pa īstam novērtēt to, kas mums dots. Mums ir tik ļoti daudz!

Kuru vietu mājās esi pataisījusi par savu skolas solu vai darba ofisu?
Mans ofiss atrodas apmēram metru no gultas guļamistabā. No vienas puses forši, ir lēnāki rīti un nokavēt lekciju vai darbu ir visai neiespējami. No otras – ir diezgan viegli ceļā uz ofisu tomēr iekrist atpakaļ gultā vai padoties kaķa mīlīgajam skatienam, kas tā vien aicina viņu papaijāt.

Kā sevi izklaidē kora mēģinājuma vakaros, kad nenotiek mēģinājumi?
Nekas oriģināls – paskatos kādu seriālu Netflixā, palasu grāmatu, labprāt izeju pastaigāt kādu līkumu svaigā gaisā vai paskatos uz Rīgas ielām caur mašīnas logu.

Kas būs pirmais teikums, ko stāstīsi saviem mazbērniem, kad viņi Tev taujās par šo laiku?
Man šķiet, ka mūsu ikdiena noteikti vairs nebūs tāda, kāda tā bija agrāk. Domāju, ka daudz kas no tā, ko kādreiz uzskatījām par normālu parādību, turpmāk vairs nemaz nebūs tik normāls, tāpēc droši vien stāstīšu par lietām, kuras būs mainījušās. Kas tās būs? To vēl rādīs laiks.

Kā iztēlojies pirmo mēģinājumu pēc pandēmijas?
Tas būs neizmērojams prieks, redzot visus atkal kopā. Un neviltots saviļņojums, dziedot pirmo akordu, par spīti tam, cik tas būs šķībs un greizs pēc tik ilgas pauzes.

Tavas mīļākās pastaigu vietas pandēmijas laikā?
Kā kārtīga vidzemniece vismīļākās pastaigu vietas arī meklēju tur. Pandēmijas laikā vislielāko iedvesmu un mieru smeļos Smiltenes mežos un ezeru krastos.

Tava mīļākā izklaide šajā laikā?
Viennozīmīgi – būšana dabā! 

Viena lieta, ko vari ieteikt citiem, lai atvieglotu šo laiku?
Iesaku ļauties grāmatām un kvalitatīvam Netflix piedāvājumam, jaunu recepšu izmēģinājumiem, mājinieku samīļošanai un sabučošanai, kā arī kārtīgai devai svaiga gaisa.

Kas Tu esi?
Uz šo jautājumu es pats vēl meklēju atbildes, bet mani sauc PĒTERIS.

Īsi ieskicē, kāda bija Tava ikdiena pirms pandēmijas?
Pirms vīrusa ienākšanas tikko biju sācis strādāt palielā uzņēmumā, labi apmaksāta amatā ar daudzsološām karjeras izaugsmes iespējām. 

Kas šobrīd mainījies?
Aizgāju no darba, kas vairs nelikās tik labs. Mēģinu uzsākt ģimenes biznesu. Esmu iemācījies būt taupīgāks, novērtējot to, kas man jau ir.

Kā Tev šajā laikā visvairāk pietrūkst?
Visvairāk man pietrūkst, protams, koris, bet neatteiktos arī no iespējas apmeklēt kafejnīcas un tusiņus pilsētā. 

Viena pozitīva lieta, ko tomēr saskati šajā laikā?
Viena pozitīva lieta, ko saskatu šajā laikā ir Latvijas apceļošana. 

Kuru vietu mājās esi pataisījis par savu darba ofisu?
Mans ofiss šobrīd ir mana guļamistaba. 

Kā sevi izklaidē kora mēģinājuma vakaros, kad nenotiek mēģinājumi?
Laiku, kad nenotiek mēģinājumi, izmantoju gatavojot ēst un skatoties ceļojumu apskatus Youtube. 

Kas būs pirmais teikums, ko stāstīsi saviem mazbērniem, kad viņi Tev taujās par šo laiku?
Tas bija pagriezina punkts. Kādā ziņā pagrieziena punkts, to es izdomāšu, kad pienāks laiks, bet fakts ir tāds – nekas vairs nebūs tā, kā bija agrāk!

Kā iztēlojies pirmo mēģinājumu pēc pandēmijas?
Vieglā reibumā un ar kakla sāpēm, kuras radīsies no tā, ka balss aparāts ir atradis dziedāt. 

Kas būs pirmais, ko darīsi, kad beigsies pandēmija?
Kad beigsies pandēmija, es sabučošu visus savus mīļos Juventiņus.

Tavas mīļākās pastaigu vietas pandēmijas laikā?
Visi Latvijas meži. Nevarēšu konkrēti pateikt, kura tieši ir mana mīļākā pastaigu vieta, jo šajā ziemā visur ir dikti forši. Arī vasarā Latvijā var atrast savu skaistumu katrā stūrī. 

Tava mīļākā izklaide šajā laikā?
Doties vienam garās pastaigās. Lielākais attālums, ko šādā pastaigā esmu veicis, bija 1.janvārī, kad mēroju 32 kilometrus no Jaunannas līdz Alūksnes mazbānīša stacijai un no Papardes stacijas līdz Jaunannai. 

Viena lieta, ko vari ieteikt citiem, lai atvieglotu šo laiku?
Iesaku izvēlēties galapunktu 15-20 kilometru attālumā. Ieliet termosā tēju, sagatavot maizītes, iemest somā kādu našķi. Austiņās ieslēgt savu mīļāko mūziku vai podkāstu un vienkārši iet. Tas lieliski atslēdz sliktās domas un palīdz koncentrēties nākotnes plāniem. Galapunkts nav svarīgs. Svarīgs ir tieši process!